Великое Кольцо скачать все книги 29 книг

« La Terre naquit à l’heure du taureau, c’est-à-dire à l’heure du démon », dit un vieux proverbe chinois, cité au début du roman. Et ce sont en effet des visions de souffrances et d’enfer qui se déroulent devant les yeux incrédules – et innocents – des citoyens d’Utopie, descendants des héros de La Nébuleuse d’Andromède, qui réussissent à atteindre la planète Ian-Iah après un long et difficile voyage dans l’espace. Cette planète – surnommée la planète des Tourments – est peuplée par des Terriens, leurs « frères », mais dont le régime est loin d’être « utopique » : les tyrans s’appuient sur la violence, la corruption, la censure, la délation et le mensonge pour gouverner. La juxtaposition utopie-dystopie permet à Efrémov d’émettre un certain nombre de critiques plus ou moins voilées sur les sociétés du XXe siècle et sur la société soviétique en particulier. Œuvre critique certes, mais aussi essai philosophique, L’Heure du taureau est également un passionnant roman d’aventures spatiales qui permettra au lecteur français de se familiariser avec l’un des grands écrivains de la science-fiction soviétique jusqu’ici assez peu connu en France.

Научно-фантастический роман «Час Быка» написан И. А. Ефремовым в 1968 г. Действие романа развертывается на планете с олигархическим государственным строем. Группа землян — людей высшей, коммунистической формации — противопоставляется жителям планеты, характеры и образ жизни которых сформировались в условиях угнетения и тирании политического строя планеты Торманс. Иллюстрации Валерия Смирнова.

Ивана Ефремова можно назвать самым успешным провидцем из советских фантастов. Он предсказал открытие месторождения алмазов в Якутии и ртутных руд на Южном Алтае, описал поведение жидких кристаллов и трехмерное телевидение с параболическим вогнутым экраном. В его произведениях появились костюм (экзоскелет), электронная книга и омоложение кожи посредством лазерной и радиоволновой терапии. Описывая идеальное будущее, Иван Ефремов предсказал нынешнее настоящее, и, возможно, именно этим его творчество притягивает современного читателя.

Великое Кольцо цивилизаций Галактики и Человечество. Начало пути к объединению.

Обычные земные люди и их жизнь и работа на Земле и в космическом пространстве.

предупреждение залившего: автор голимый либераст.

Wir schreiben das Jahr 3000, und das Universum ist komplett erforscht. Die Menschheit hat die nächste Entwicklungsstufe erklommen und zusammen mit den anderen zivilisierten Völkern des Universums den „Großen Ring“ gegründet, eine Art intergalaktischen Staatenbund, der sich hauptsächlich der Weiterentwicklung von Wissenschaft und Kunst verschrieben hat. Als ein Forscherteam der Erde auf einem namenlosen Planeten notlanden muss und dort ein verlassenes Raumschiff entdeckt, das anscheinend von einer bisher unbekannten Zivilisation konstruiert wurde, steht die Menschheit vor einem Rätsel…

The crew of a spaceship encounters an alien ship in deep space. Speculation ensues about whether the other crew might be hostile. Comparisons are made to American SF writer Murray Leinster’s story, “First Contact“, in which an elaborate protocol is developed to prevent the aliens from following the Terrans home and destroying them, or vice versa. The premise of Leinster’s story is debunked, in part by pointing out that in order for a planet’s civilization to become space-faring, they would need to be at peace among themselves and presumably have organized themselves into a planet-wide classless society, a point Yefremov had made earlier in his novel Andromeda. Thus the aliens must necessarily be peaceful.

Die acht Mitglieder der Mannschaft des Raumschiffes sind auf dem Weg zu einem 300 Lichtjahre von der Erde entfernten Kohlenstoffstern, um dort die Entstehung einer Sonne zu studieren. 300 Lichtjahre, dies ist nicht nur ein weiter Weg, sondern bedeutet auch, dass die Kosmonauten erst nach 700 Jahren auf die Erde zurückkehren werden, 700 Jahre, die sie nur wenige Jahre haben altern lassen. Nicht einmal die Urenkel ihrer Freunde und Verwandten werden dann noch am Leben sein. Wie wird sie die zukünftige Erde empfangen? Trotz dieser Überlegungen haben die Kosmonauten keinen Zweifel am Sinn ihres Unternehmens.

Ihr Raumschiff, kleiner als frühere Langstreckenraumschiffe, bietet ausreichend Platz für Sport und Kunst. Hochentwickelte Technik sichert die medizinische Versorgung.

Als die Expedition zur Erde zurückkehren will, empfängt sie den Suchstrahl eines fremden Raumschiffes. In der Zeit zwischen dem ersten Funkkontakt und dem Treffen diskutiert die Mannschaft die alte amerikanische Science-Fiction-Ezählung von Murray Leinster. In ihr wird eine ähnliche Situation geschildert, doch wie anders ist der Verlauf. In der Erzählung bestimmen Misstrauen und Angst die Begegnung — die Menschen des Großen Rings dagegen träumen schon seit Generationen von den Brüdern im All. Sie haben die feste Überzeugung, dass Zivilisationen, die weit in den Kosmos fliegen, so hoch entwickelt sein müssen, dass sie keine Aggressionen kennen.

Die Raumschiffe begegnen sich und recht schnell kommt es zur Verständigung. Äußerlich gleichen die Außerirdischen Menschen. Doch ihr Organismus basiert auf Fluor, statt auf Sauerstoff. Ein direkter Kontakt ist nicht möglich, die Fremden, die schon seit langem nach gleichartigen Zivilisationen im All suchen, bleiben auch weiterhin allein. Da empfangen sie den Hilferuf eines anderen Raumschiffes. Schon scheint alles zur Abreise bereit, da hat die Biologin eine Vision. Mit wenigen Skizzen dokumentiert sie einen grandiosen Plan — die Umwandlung des Fluor-Stoffwechsels in einen Stoffwechsel auf Sauerstoffgrundlage. Ein Plan, der in tausenden Jahren die Fluormenschen in die Gemeinschaft der galaktischen Völker führen könnte.

Die Raumschiffe trennen sich, das fremde Schiff eilt dem havarierten Raumschiff zu Hilfe, während die Tellur ihren Weg zur Erde fortsetzt…

Jefremov az 1958-ban írott A Kígyó szíve című kisregényével folytatja ugyanezt az utópikus vonalat. A mű, amely nem tartozik szervesen az Androméda-ködhöz, lényegében válasz Murray Leinster First Contactjára. Mindkét írásban két úrhajó találkozik a Galaxis egyik csücskében; az egyik földi űrhajó, a másik idegen. Csakhogy amíg az amerikai író történetében {úgymond: érthető módon} a két csapat ellenségesen méregeti egymást, addig A Kígyó szívében barátként közelednek egymáshoz. Az író visszanyúl egy korábbi kisregényéhez, a Csillaghajókhoz, amikor azt fejtegeti, hogy a fejlett lényeknek hasonló testi adottsággal kell, hogy legyenek megáldva — tehát szépnek (más szóval célszerű, tehát harmonikus felépítésűnek) kell lenniük.

Jefremov ugyanis nem tartja hihetőnek, hogy ‘szarvval és farokkal ellátott szörnyetegek’ vagy ‘gondolkodó penészgombák’ népesítsék be a Világegyetemet. Nem valami szűklátókörű antropocentrikus meggyőződés viszi erre az eredményre, hanem a művészeti érzékkel megáldott tudós filozófus tudományon alapuló okfejtése. (Bár a kisregényben az idegen lények fluorint lélegeznek be oxigén helyett, külső megjelenésben hasonlóan szépek a földi emberekhez.) Úgyszintén, A Kígyó szívében az író megerősíti azt a nézetet, hogy csak egy osztálynélküli társadalom képes olyan magaslatra jutni, ahonnan elrugaszkodva a csillagokhoz képes szárnyalni. Ebből következően, vonja le az író, bármely két civilizáció is találkozik az Univerzumban, azok feltétlenül békések kell, hogy legyenek.

V románu jsou děje od nás vzdáleny předělem staletí. Nikoli však nazpět — ale kupředu, do období nazvaného érou Velikého Okruhu. To se již spojily obydlené planety naší Galaxie, člověk se vypravil ke vzdáleným hvězdám. Nově a rozumně je uspořádána společnost, lidské zájmy i osudy se zásadně změnily. Přitom však Jefremovi nejde o to, aby líčil přludné a růžové utopie. Dívá se do budoucnosti jako vědec i umělec zároveň a obezřetně posuzuje, zda to, co píše je reálné či nikoli. Mohutná, udivující je jeho vynalézavost i důslednost, s níž se snaží vytvořit nikoli jen dílčí, ale úplnou představu soustrojí budoucího řádu.

Cor Serpentis () (1959?) Zinātniski fantastisks stāsts tematiski turpina norises — Zemes astronauti tālu kosmosā satiek citas civilizācijas pārstāvjus, kuru vielmaiņa balstās uz ftora, nevis uz skābekļa, kā zemiešiem.

Otrais stāsts fantastiskā triloģijā ko Ivans Jefremovs uzrakstīja par cilvēces tālu nākotni. Pirmā grāmata, kura izdota latviešu valodā ir Andromēdas miglājs, bet trešā grāmata ar nosaukumu Vērša stunda netika iztulkota latviešu valodā, jo daži komunistiskās partijas bonzas saskatīja planētas Tormanss sociālajā iekārtā līdzīgas iezīmes ar toreiz pastāvošo komunistisko režīmu.

Vērša stunda (1969) Zinātniski fantastisks romāns, kura darbība risinās uz tālas planētas Tormans (Mocības), kur valda nežēlīga oligarhiska tirānija. Dzīve tur lielā mērā atgādināja padomju reālijas. Romāns tika publicēts klajas izdevēju nevērības dēļ, par ko viņiem nācās dārgi samaksāt. Atklāti kritizēt romānu padomju vara neuzdrīkstējās — Jefremovs bija pārāk populārs, taču grāmata uz 20 gadiem tika noklusēta — to nepublicēja, izņēma no bibliotēkām un nepieminēja nekādos rakstniekam veltītos rakstos.

Grāmatu gribēja aizliegt, bet krievu valodā tā jau bija nodrukāta un atradās veikalu plauktos. Tomēr autors tika pakļauts vajāšanām. Latviski protams nav iztulkota.

Stāstos un romānos Jefremovs slavēja padomju cilvēku un “drīz gaidāmo” komunistisko nākotni, kad visiem uz Zemes klāsies jauki un saulaini, taču viņam pašam nebija ilūziju par to, kādā valstī un kādā laikā viņš dzīvo — īsi pirms Staļina nāves viņš apcietinājuma gaidās sadedzināja savas dienasgrāmatas un vēstules. Drīzumā pēc Jefemova nāves (1972.gada 5.oktobrī 65 gadu vecumā) VDK darbinieki izdarīja viņa dzīvoklī kratīšanu, meklējot “ideoloģiski kaitīgu literatūru”, un atņēma visus viņa melnrakstus. Uz diviem gadu desmitiem Jefremova vārds tika aizmirsts.

Andromēdas Miglājs (1957, latv.1961) Zinātniski fantastisks romāns par tālu nākotni, kad cilvēki dzīvo harmoniskā komunistiskā sabiedrībā. Visas planētas tautas sadzīvo vienotā saimē un dažādās Visuma malās mītošās civilizācijas sadarbojas kopējā «Lielajā Lokā» apmainoties ar kultūras un zinātnes sasniegumiem. Šī grandiozā utopija pavēra jaunus apvāršņus padomju fantastiskajā literatūrā. Pirmā grāmata triloģijā par Lielo Loku. Otrā «Čūskas sirds» (1959?) Zinātniski fantastisks stāsts tematiski turpina «Andromēdas miglāja» norises — Zemes astronauti tālu kosmosā satiek citas civilizācijas pārstāvjus, kuru vielmaiņa balstās uz ftora, nevis uz skābekļa, kā zemiešiem.

Trešā «Vērša stunda» (1969) Zinātniski fantastisks romāns, kura darbība risinās uz tālas planētas Tormans (Mocības), kur valda nežēlīga oligarhiska tirānija. Dzīve tur lielā mērā atgādināja padomju reālijas. Romāns tika publicēts klajas izdevēju nevērības dēļ, par ko viņiem nācās dārgi samaksāt. Atklāti kritizēt romānu padomju vara neuzdrīkstējās — Jefremovs bija pārāk populārs, taču grāmata uz 20 gadiem tika noklusēta — to nepublicēja, izņēma no bibliotēkām un nepieminēja nekādos rakstniekam veltītos rakstos. Latviski protams netika iztulkota.

Stāstos un romānos Jefremovs slavēja padomju cilvēku un “drīz gaidāmo” komunistisko nākotni, kad visiem uz Zemes klāsies jauki un saulaini, taču viņam pašam nebija ilūziju par to, kādā valstī un kādā laikā viņš dzīvo — īsi pirms Staļina nāves viņš apcietinājuma gaidās sadedzināja savas dienasgrāmatas un vēstules. Drīzumā pēc Jefemova nāves (1972.gada 5.oktobrī 65 gadu vecumā) VDK darbinieki izdarīja viņa dzīvoklī kratīšanu, meklējot “ideoloģiski kaitīgu literatūru”, un atņēma visus viņa melnrakstus. Uz diviem gadu desmitiem Jefremova vārds tika aizmirsts.

Fragment książki — Proszę włączyć powietrze — dał rozkaz Erg Noor pozostałym na statku. Dzieliła ich od tamtych nieprzepuszczalna ściana. Dopiero kiedy ciśnienie w komorze osiągnęło wysokość dziesięciu atmosfer i było wyższe niż zewnętrzne, dźwigi hydrauliczne wypchnęły ciasno przylegające drzwi. Ciśnienie powietrza niemal wyrzuciło ludzi z komory, nie pozwalając, aby z obcego świata przedostało się do wnętrza statku coś szkodliwego. Drzwi zatrzasnęły się gwałtownie. Smuga reflektora wyznaczyła jaskrawą drogę, po której badacze zaczęli kuśtykać na swoich sprężynowych nogach, ledwie dźwigając ciężkie ciała. Przy końcu świetlnej trasy widniał ogromny statek, ale nierówna, usiana kamieniami droga zdawała się ciągnąć bez końca.

«Крес – оператор головной антарктической станции ППВ – склонился над графиком, когда голос друга позвал его из глубины экрана. Обрадованный и немного ошеломленный внезапностью, он всматривался в лицо школьного товарища. Такой же – и не такой… Они всегда в чем-то изменяются, возвращаясь из далей космоса. Это не штрихи резца времени, неизбежно оттеняющие лица оседлых жителей Земли…»